Anna

Ir tā, ka nemaz nav iedvesmas kaut kā darīšanai, un tie mazie sīkumi, kas tiek izdarīti, ir vairāk tā nejauši, pa ceļam. Paaicināja uz jauniešu podkāstu parunāt par depresiju - aizgāju. Tā laikam bija lielākā pēdējā laika aktīvisma izpausme. Pirms mēneša biju arī praida gājienā, bet to man grūti nosaukt par aktīvismu, jo manā pasaulē tas ir tik pašsaprotami kā dzert ūdeni. Tikai tad es atceros, ka ir taču arī cilvēki, kas par jocīgu uzskata auzu, nevis govs pienu, un man pavisam paliek savādi ap sirdi, ka mums var būt tik... es nezinu, elastīga? vaļīga? Tā taisnīguma izjūta, es domāju. Visi jau it kā (IT KĀ? ES CERU!?) grib tikai labu, bet sanāk tiešā veidā kādam nodarīt pāri, un tad iebāzt galvu dīvāna spilvenos pēkšņi ir vilinošāk, nekā paskatīties sev acīs spogulī.
Man, starp citu, arī negribas skatīties uz sevi spogulī, bet tas jau ir mazliet citu iemeslu dēļ. Nezinu, kā to ārstēt vai risināt, bet atzīties jau skaitās solis uz priekšu.
Bildē man uz palodzes saulespuķe, kas izdīga no žurku neapēstas sēkliņas rokamajā kastē. Redzēs, vai uzziedēs arī.
Un pārdomas bez kulminācijas, tikai vajadzēja noslaucīt putekļus no šī profila.